Iepazīstinām ar mūsu kolēģi Daci Kunci, kura ikdienā pilda prokurores pienākumus Rīgas Ziemeļu prokuratūrā. Viņa jau vairāk nekā pusotru gadu brīvajā laikā aizraujas ar gleznošanu, ko apguvusi pašmācību ceļā. Gleznošanai Dace pievērsās pēc Youtubē pamanītā video, kas pamudināja arī viņu pamēģināt. Tāpat kā prokurora profesija ir izaicinājumu pilna, arī šajā hobijā Dace ir atradusi sev radošus izaicinājumus, un interese par gleznošanu turpina pieaugt.
Pastāstiet, kā pašmācību ceļā var iemācīties gleznot? Vai tas ir sarežģīti?
Es pati to saucu par zīmēšanu, es gan parasti saku, ka es vispār zīmēt nemāku. Es ieraudzīju Youtube, ka var salikt uz papīra trīs punktus, kurus savelkot sanāk glezna. Tajā video arī parādīja, kādas krāsas nepieciešamas. Tad es iegādājos tās četras krāsas, paņēmu no bērna otu un aizgāju uz savu mājas kabinetu. Es savilku kopā tos punktus, un apmēram 40 minūšu laikā man sanāca glezna. Pēc tam es iznācu ārā no kabineta un rādīju rezultātu vīram. Viņš prasīja, vai to es, un es teicu – jā. Tad es sapratu, ka es to varu. Pēc tam es pamēģināju vēl citas šādā punktveida tehnikā, bet man īsti nesanāca. Pēc tam jau es sāku citā tehnikā, sāku pati lēnām mēģināt un apgūt, kā tas darāms. Es neesmu pilnīgi nekur mācījusies. Arī tagad es nozīmēju to, ko rāda, kā jāzīmē. Es vispār pati biju šokā, ka cilvēks, kurš vispār nemāk zīmēt, var kaut ko uzzīmēt.
Izrādījās, ka tas ir vienkārši?
Tieši tā. Manā skatījumā tur nekā sarežģīta nav. Kad sāc darīt, tad apmēram arī saproti, kā tās krāsas jaucamas. Man tagad jau ir saprotams, kura krāsa veido kuru. Un dažādu firmu krāsas arī veido dažādas krāsas. Tev var uzzīmēt priekšā, kādām jābūt debesīm un jūrai, bet pašam tas pareizais krāsas tonis ir jāiegūst, jo ar tīrām krāsām neviens nezīmē. Kamēr top, reizēm izskatās diezgan jocīgi un Tu sāc domāt, vai tiešām šādi ir jādara. Bet tad, kad Tu redzi rezultātu, saproti, ka jā, tiešām tā.
Sanāk, ka arī krāsu jaukšanu un zināšanas par vajadzīgajām otām apguvāt pati?
Jā, pašmācību ceļā, tīri praktiski darot. Tagad man jau ir trīs burkas ar otām, jo katrai tehnikai vajag savu. Par otām pamācībās gan detalizēti neparāda. Tur parāda kāda noteikta platuma ota vajadzīga, bet tās var būt dažāda materiāla, dažādas kvalitātes. Smalkām līnijām vajag plāno otu, savukārt tādiem lieliem laukumiem vajag lielākas otas. Kad vajag taisīt miglu, tad vajag, teiksim, tādas pufīgas otas. Arī krāsām ir dažādas nianses – ir caurspīdīgas un necaurspīdīgas, tāpēc arī jāskatās, kādas nepieciešamas. Bet darot ar laiku apgūst, jo tad redzi, kā krāsa klājas ar vienu otu un kā sanāk ar citu otu. Grūti jau izstāstīt, to ir vienkārši jāsāk darīt.
Gleznošana tāda ļoti radoša nodarbe. Kā izlemjat ko gleznot, kur gūstat iedvesmu tam?
Arī tikai tajā pašā Youtube, ja es ieraugu kaut ko interesantu. Es mēģinu sevi izaicināt, un izaicinājumu tur netrūkst. To pašu koku uzzīmēt ir izaicinājums – uzzīmēt pareizi zarus, lai izskatās dabiski. Tā arī paiet apmēram tas pusotrs gads, līdz sāc saprast, kā tam zaram ir pareizi jāizskatās, jo vienkārši uzvilkt taisnu strīpu tas tā nav. Zars iet ar līkumiem, dabā tas nekad nav taisns. Tas pats arī ar mākoņiem – kamēr tiec līdz tam pareizajam stāvoklim, kā to mākoni un debesis vispār uzzīmēt. Arī apgūt, kā pareizi dabūt jūras zilumu, kā akcentēt ūdeni. Tur ir kur augt un augt.
Ko darīt, ja iecerētais darbs nesanāk?
Tad gan noliec nost, var arī kādu brīdi padusmoties par to, ka nesanāca. Bet tad Tu atgriezies atpakaļ pie tā. Man visi darbi mājās stāv salikti zemē gar sienu, un tad es ar laiku kādas gleznas vēl papildinu. Es saprotu, kas tajās nav pareizi, un papildinu, varbūt kādu stūri aiztaisu ciet un taisu no jauna. Es pārsvarā taisu tādas nelielas, A4 izmēra. Viena man ir lielāka uztaisīta – bērzu birzs rudenī. Un ar to es arī vēl cīnos – stāv priekšā, un es vēl redzu, kas jāpiezīmē. Šai es jau ceturto reizi ķeršos klāt.
Pirms pusotra gada neko nezinājāt, bet kā Jūs tagad vērtējat savu zināšanu un prasmju līmeni?
Tagad jau var tās gleznas salīdzināt, ka ir stipri labākas. Bet ir arī tādas, kas jau pašā sākumā bija izdevušās, un arī šodien es tās vērtēju kā ļoti, ļoti labas, kuras es nevienam neatdošu. Tāpat ir arī tādas, kas šodien vēl īsti neizdodas, bet es esmu iemācījusies labot, tad es pielaboju. Es jau reizēm saku, ka mani drīz no mājām metīs ārā, gar visām sienām ir jau apakšā saliktas gleznas.
Jūs teicāt, ka patīk izaicinājumi, bet ko vislabāk Jums patīk gleznot?
Es pagaidām tikai dabu. Man vēl ir bijušas dažas gleznas ar kaķīti no aizmugures, kurš sēž tādā miglainā logā, skatās ārā. To es esmu uzdāvinājusi, tā pie manis vairs nav. Esmu pamēģinājusi arī cilvēka siluetus zīmēt, bet tur pagaidām es neesmu vēl gājusi iekšā. Man ļoti liels izaicinājums vēl ir daba – jūra, zeme, pļava, tur vēl ir tik daudz ko darīt.
Pieminējāt, ka kādi darbi ir uzdāvināti, kas parasti notiek ar Jūsu gleznām?
Es gandrīz visas paturu sev. Pēc pasūtījuma es vispār nevaru gleznot. Ja es ielieku sev galvā, ka man vajag kādam uzgleznot gleznu, tad man tas nesanāk. Tas ir gandrīz tāpat kā ar tortes cepšanu. Ja man vienkārši saka uzcept torti, es to uzcepšu, mierīgi izdekorēšu, pat garšīgi sanāks. Līdz ko man pateiksiet – vai nevariet man izcept torti, tad tā torte man nesanāks. Un tieši tāpat man ir arī ar gleznām. Es nevaru neko uzzīmēt, ja man pasaka, piemēram, uzzīmē man Toskānu. Man jāuzzīmē Toskāna kolēģei, bet nenāk man tā Toskāna un viss. Mums laukos ir tāds kā pasēdēšanas namiņš, ko tikko izremontēja. Draugi rosināja, lai tur saliekam manus darbus, tad visiem būs labi. Tā nu, lai mājās nekrātos, jo vīrs negrib nekur liekus caurumus sienā taisīt, pagaidām daudzas ir aizvestas uz namiņu.
Ar ko tas varētu būt skaidrojams, ka tiklīdz prasa, tā nesanāk?
Godīgi sakot, es nezinu. Varbūt tas ir tāds iekšējais spīts, ka es nedarīšu tikai tāpēc, ka man ir jādara, jo es darīšu tad, kad es varēšu to izdarīt. Tai mūzai ir jābūt, tas ir pilnīgi noteikti. Bez viņas nekādi nevar. Tā uz pasūtījuma man vēl pagaidām nekas neizdodas. Pat ja es iedomājos, ka varētu vienam cilvēkam uzdāvināt, tad man neiet, jau trešo nedēļu stāv tas audekliņš. Un tad man mēdz būt pašai arī pārmetumi, ka es nemaz tik labi nezīmēju, varbūt tomēr nevajadzētu dāvināt. Mani, protams, neviens netiesā, bet pats no sevis jau jūti. Es jau ne tuvu neesmu māksliniece. Es tā vispār negribētu sevi saukt, noteikti nē.
Kā tad Jūs izlemjat, kam un ko uzdāvināt?
Tā kā man mājās viesistabā stāv, tad daudzi ir pateikuši, kura glezna patīk un ir skaista. Man ir viena glezna, ko es esmu uzgleznojusi kādas četras vai piecas reizes – tāds vakars pie ezera. Es jau esmu piešāvusi roku, un katru reizi iznāk ļoti labi, tomēr katru reizi tā noskaņa ar to sauli un vakaru ir pilnīgi citādāka. Bet tā vienmēr izdodas, un visiem ļoti patīk. Un, ja kāds grib, tad uzreiz paņem to. Tā kā tā jau ir bijusi vairākas reizes, tad tā šobrīd man nemaz pašai mājās nav.
Kurš no līdz šim radītajiem darbiem Jums pašai ir tas mīļākais?
Man ir daudzi tādi, kuros šodien es redzu lietas, kas varbūt nav īsti pareizi. Man ir arī atsevišķi darbiņi, kuros es esmu ieguldījusies pilnībā. Tomēr man nav tā, ka man būtu kāds viens mīļākais. Katru reizi kādi mīļākie parādās. Šis, ko es rādīju, kas meitai ļoti patīk. Tajā arī šodien man nav nekas ko pielikt, ne ko atņemt – neredzu nekādus labošanas darbus.
Varbūt ir kāds interesants stāsts par gleznu tapšanu, vai kura bija visizaicinošākā?
Manuprāt, visizaicinošākā ir pati pirmā, bet pēc būtības izaicinājums ir katra glezna. Kad es ieeju tajā procesā, man ir pilnīgi tukša galva. Es sēžu tajā brīdī tikai tur. Es nedomāju ne par ko citu, esmu iemācījusies “aizvērt durvis” un koncentrēties tikai tam, kam es tajā brīdī gribu koncentrēties.
Vispār ir arī viens stāsts. Pagājušajā gadā bija Rīgas Ziemeļu prokuratūras Ziemassvētku balle, un es piedāvāju kolēģu kolektīvā kā pasākuma atrakciju izsolīt vienu manu gleznu. Ziemassvētku laikā mūsu prokuratūras ēkā Aspazijas bulvārī bija izvietota kastīte ziedojumu vākšanai, tad par manu gleznu nosolītie 50 eiro nonāca tajā. Šis varbūt tāds stāsts ar tādu kā pievienoto vērtību.
Vai ikdienā izdodas gana bieži atrast laiku gleznošanai?
Ikdienā nē. Man ļoti svarīgas ir sajūtas. Es tā nevaru, ka aizej mājās un tagad uzzīmē kaut ko. Man ļoti svarīgs ir arī apgaismojums, jo katrā gaismā es arī nevaru. Ja nav pareizais apgaismojums, tad man liekas, ka nav arī tā īstā sajūta. Es pēc darba vispār nevaru, jo es sevi mīlu un žēloju, pēc darba es jūtos nogurusi. Man vēl mājās ir divi bērni, kuri arī prasa laiku. Tāpēc es gleznoju brīvdienās, pārsvarā ap kādiem pulksten vieniem, diviem dienā, kad rīta darbi apdarīti. Tad man kabinetā arī tāda smukāka gaisma. Man vienmēr fonā skan mūzika, jo klusumā es nevaru sēdēt, tas mani aicina ieklausīties katrā troksnī. Kamēr brīvdienās gleznoju, mani arī neviens netraucē, reizēm kāds bērns paskatās, kā man tur sanāca. Man mājās ir vērtētāji. Es ģimenei rādu, un tad viņi saka, kurš kuram patīk, saka arī savas domas par to, kas nepatīk vai šķiet neizdevies.
Kādi būtu Jūsu teiktu tiem, kuri arī gribētu pamēģināt gleznot?
Tas ir fantastisks veids, kā atslēgties un atbrīvot prātu no domām. Var jau būt, ka tas arī ir jāmāk. Iesaku vismaz pamēģināt, varbūt izdodas atslēgties. Ja cilvēks visu laiku sēž un domā, vai ir kolēģi, kuri arī mājās pieņem telefona zvanus no procesa virzītājiem, tad cilvēks nepārtraukti atrodas tādā kā spriedzē. Bet Tu nevari tā dzīvot, tad Tev būs izdegšana. Darbā dari darbu un piecos aiztaisi durvis ciet. Protams, ir dienas, kad nevari nedomāt, piemēram, kad ir smaga tiesas sēde. Tomēr ideāli ir tā, ka aiztaisi durvis ciet, un arī atvaļinājumā uz darbu nenāc un par šo lietu nedomā. Gleznošanu vajag pamēģināt katram, kuram ir grūti izslēgt galvu. Tas ļauj atslēgties no ikdienas raizēm.
Paņem vienkārši krāsas un pazīmē. Tas nav nekas sarežģīts un arī nav tik dārgi. Tā viena krāsas tūbiņa maksā trīs, četri eiro, bet paredzēta ilgam laikam. Man pirmajai gleznai vajadzēja četras krāsas, tās joprojām man vēl ir. Kad izaudz šajā gleznošanas procesā, tad jau sāc ņemt pamēģināt vēl dažādas citas krāsas. Arī gleznošanas audekliem cenas ir dažādas, un no savas pieredzes nevaru teikt, ka lētākie būtu sliktas kvalitātes. Manī jau ir azartiņš iekšā, ka gribas nopirkt ko jaunu pamēģināt.
Tie, kuri grib pamēģināt, var ierakstīt Youtube meklētājā, kā uzgleznot gleznu, un tad rādīs dažādus piedāvājumus. Tur ir ļoti daudz šīs tēmas lietotāju kanāli, ko pēc atslēgas vārdiem var atrast. Vienkārši jāsāk un jāmeklē. Manuprāt, var sākt ar to punktu tehniku, jo tas varētu būt vienkāršāk. Turklāt Tev jau nevienam nav jārāda. Tu vari pats priekš sevis pamēģināt, kā sanāk un kā klājās tās krāsas. Es pati esmu pieķērusi sevi pie domas, vai man kādreiz varētu pāriet vēlme zīmēt, bet laikam – nē, jo tur var augt un augt, un augt.
Dace arī atklāja, ka viņai patīk dažādas radošas nodarbes, kur, iespējams, saknes meklējamas ģimenē. Viņa mēdz adīt un tamborēt, dekorēt galdus un veidot adventes vainadziņus. Kā saka Dace: “Man tāda piņķerēšanās vienmēr ir patikusi.”. Turklāt viņas pašas jaunībā austos tautiskos brunčus viņas meita šogad vilka uz Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, par ko Dacei īpašs lepnums. Viņai padodas arī labi gatavot ēst, cept un dekorēt gardas tortes, lai gan patiesībā pati tortes nemaz neēd. Vēl viena aizraušanās ir fanošana par hokeju, pabijusi vismaz desmit pasaules hokeja čempionātos. Savukārt viena no nākotnes iecerēm Dacei ir apgūt ģitārspēli. Iespējams, kādā citā reizē prokurore varēs vairāk pastāstīt arī par to.